Pavisam pēkšņi 5. decembrī Pēteris Īvāns nāca klajā ar Kuldīgas rogainingu. Uzreiz zvanu Arnem, vai viņam patiktu rogainings sestdien15. decembrī?
Uz vietas Pēteris nokrauj kaudzi ar izdales materiāliem, leģendām un KP aprakstiem. Jauka nianse – papildus karte, kur ķēpāties.
Ar rogaininga distances parametriem pilnīgi pietiktu 24 stundām. Pavisam vairāk kā 100 kvadrātkilometru platībā ir izvietoti 75 kontrolpunkti. Tā kā neviens dalībnieks 10 stundās neapmeklēja pat pusi, ir nolemts rogainingu atkārtot kaut kad pavasarī. Tamdēļ arī karte netiek publicēta – ieguvēji, – kas piedalījās :).
Vai Kuldīgas rogainings bija interesants?
Dodamies pāri leģendārajam Ventas tiltam. Venta izskatās kā senlaiku ledāju upe. Pāri ūdenskritumam dodamies nevienu nemana, taču tas šķiet izaicinoši.
KP-64 Salas galā, kur sākas Ventas rumbas apvedkanāls paveras taustāmi filozofisks skats uz Ventu reizē ar pārdomām, ka peldēt tai pāri starp ledusgabaliem negribas, lai arī šī stratēģija turpmāk dotu daudz punktu.
KP-44 Rodas asociācijas ar ledājiem, kur mazāko apēd lielākais. Skats uz Ventu pilnībā likvidē vēlmi pēc atsvaidzinošas peldes.
KP-4 Milzu sekvoja, jeb lielā Kuldīgas priede. Prasījās uzkāpt, bet nācās samierināties vien ar pāris fotomirkļiem. Jādomā, kādam ir arī labāki uzņēmumi.
KP-3 Rodas zināmas problēmas ar meža stūra atrašanu. Karte 50000 mērogā, bet dabā vēl pāris neizteikti stūri visapkārt.
Pie 39 KP izlemjam, ka uz 45 KP Arne ies apkārt pa ceļu, bet es pa taisno pāri mazajai upītei un tad redzēs kam sanāks ātrāk. Pienākot pie upītes-grāvīša izskatās, ka varēs pārlēkt, bet tad ielūzt krasts… Nē tikai līdz celim. Kājām vismaz vairs nav karsti. Problēma ar lekšanu saasinās, jo lekt plānā ledū nav prāta darbs. Blakus ir liels melnalksnis ar zariem pāri grāvim, pie tiem turoties – pievelkoties izdodas tikt pāri. 1 cm biezais ledus ielūzt tikai dažviet, jo negribas visu svaru likt uz rokām. Tālāk viss vienkārši, jūtu, būšu pie KP pirmais.
KP-45 Dramatiska ieberzšanās meklējot … stigu krustpunktu. Kartē viss vienkārši, jāiet pa stigu gar izcirtuma-jaunaudzes malu, bet dabā stiga, tuvojoties KP vietai, lēnām izplūst, tāpat, kā jaunaudze tai blakus un pēc mirkļa esmu vienkārši meža vidū starp eglēm. Ņemu telefonu, lai stāstītu komandas biedram (kas aizgāja pa apvedceļu), ka esmu mežā pie egles un ko nu darīt? Bet, ak vai, zonas ar nav, mazliet negodīgā doma apskatīt aerofoto telefonā arī neizdodas. Izmisīgi pētu karti – bet tur (abās kartēs) smuks stigu krustpunkts, ko darīt? Liekas esmu uz mēness, kur lai iet? Dodos atpakaļ ar domu, ka varbūt pagāju garām. Nē, dodos atkal uz priekšu, ideju nav, bet brist kaut kur ārā (~ 1km) līdz atpazīstamam orientierim pavisam negribas. Sajūta ļoti nepatīkama, līdz pavisam klusi izdzirdu kā Arne mani sauc. Izrādījās pa meža biežņu nedagāju 90 metrus līdz KP. Te nu arī pieredzes mācība, ka virzienu vajag izturēt līdz galam, ja arī ceļš, kura līkumā Kp jābūt, jau sen kā beidzies :). Arne ir nosalis un pikts mani gaidot.
Filozofiskās pārdomās par kartogrāfiskām īpatnībām neatrodas arī nākamais – 2 KP. Mirklī, kad skaidrība pilnībā izbeidzas, izbrienam kaut kādā izcirtumā, kurā pa gabalu var redzēt kaut kādu KP. Hā, un te starp eglītēm dažāda lieluma meža cūči. Tos laikam mēdz šaut, jo tie pavisam klusi, klusi starp jaunaudzes aglītēm, lēnām zogas uz meža pusi. Te atcerējos Dzeldas mežus vasarā, kur cūči bija daudz sabiedriskāki, skaļi biedēja un nāca skatīties, kas kabatās. Šitie lēnām kā zirņi un pupas sabirst tuvajā mežā. Paši mazākie aiziet pēdējie. Dzeldā viens mazais aizskrēja uz otru pusi un tad mamma atnāca pārbaudīt, vai neesmu to nočiepis… – tā arī cūkai rādīju, ka rokās nekā nav. Bet nu tagad, situācija izskatījās kontrolējama un cūči ar ieaudzinātu asinskārā cilvēka respektu. Un tur jau mūsu 2 KP. Spriežot pēc cūkām, Māris S. (brauca (nesa) velo pa priekšu) te vēl nav bijis, tātad esam vienu profesionālu soli priekšā.
KP-38 Ir jau tumšs, atrodam. bet kur tad solītais piemineklis? Visapkārt tikai mežs, ai nē, re kur ir, betona klucītis ar diezgan briesmīgu uzrakstu, kā dārgie vācieši kara laikā te rīkojuši cilvēku safari, kopumā gūstot vairāk kā 600 trofejas. Brr, iedomājos kā viņi visi tur guļ.
Forsējam Riežupi virzienā 38 – 31 KP. Paskatos, nē, ledus šaubīgs, ūdens arī, sanestie koki neizskatās labi – lai pirmais iet Arne. Un viņš aiziet arī un upē neiekrīt. Nākas sekot, kaut kur pusceļā kājās sāk iezagties stīvums un jūtu, ka līdz pilnam ūdens kontaktam vairs nav tālu. Labi, ka ir jau otrs krasts klāt.
30 KP – ilgi tilta apakšā nevaram ieraudzīt, kur ir KP, zvanam Pēterim, kur ir? Tur. Skatamies 3. reizi, jā šoreiz ir…
63 KP mēģinam ņemt pa taisno, bet azimuts apraujas brikšņainā gravā un nākas līst no meža ārā. Laukā jau ir attīstījies dramatisks putenis. Atceros, kā Francijā pēkšņi uznākušā sniega vētrā aiziet bojā komanda vienos šortos un T-krekliņos. Par laimi mēs esam gatavi skarbākam sniegputenim. Tuvojamies ceļam, bet tur nekā citādi, kā caur mājas pagalmu. Vējš gaudo, suns droši vien noslēpies, cenšos tumsā neuzkāpt tam uz ķepas vai bļodiņu paspert. Par laimi bļodiņas nav un dibenā nekas neieķeras līdz pat ceļam. KP rajonā citu dalībnieku pēdas neiet pa labāko trajektoriju, bet ameriku atklāt arī neviens negrib. Jā un tad jau KP beidzot ir. Blakus improvizēta ala, kuras ieeju aizsedz leduskritums. Alā, protams, ir jāielien, tur veiksmīgi sasitas fotoaparāts, jo viss slidenā ledū. Labi, ka Arnem fotoaparāts nekad nelūzt.
33 KP Mistiskais ķieģeļu ceplis. Pa ceļam laukā dalībnieku pēdas putenis ir gandrīz aizpūtis, vējā lokās virs sniega atlikušie zāles stiebri, un starp tiem plūst ledaini balti dūmi. Skaisti…, žēl, ka nav ar ko nofilmēt. Priekšā upe un izskatās, ka priekšgājēji nav pat dziļumu mērījuši. Un te arī vien krastā skatījušies, bet tak var redzēt, ka līdz potītei nemaz nav. Arni mana ūdens filozofija laikam ir aizkaitinājusi, reizē ar skaļu EJ!, sajūtu kā mani iegrūž upē. Tiešām nav līdz potītēm, kādi 5 cm vien. Jau vēlāk priecē tālā apvedceļa taka, pa kuru nākuši citi 🙂 Ceplis ir diezgan grandiozs, nu tāds pamatīgs ar vērienu.
Nu tad seko ilgais ceļš mājup pa Kuldīgas apvedceļu. Izejot no meža aizvēja vējš gāž vai no kājām un dvēsele knapi turas pie kauliem. Mugurā tiek uzvilkts viss, kas vien ir somā. Ļauni iesmīnu par kādu mopēdistu, kas izdomājis nez kur braukt, galvenais lai pirkstus pēc tam no stūres uz sāniem var nomaukt:) Zīmīgi piebremzē garāmbraucošs taksis. Arī citu automašīnu vadītāji laicīgi bremzē, jo aiz laba prāta neviens tādā laikā ārā neiet. Bet liekas, ka viņi tajā putenī neko daudz neredz, tāpēc brauc tā lēnām.
Pēdējais KP, īpatnēja lego būve pie skolas stadiona, stāvi vairākos līmeņos, vairākas kāpņu telpas, protams, bez margām un vietām bez ārsienām. Starp stāviem vaļējas šahtas un viss tā uzbūvēts, lai būtu jāveic pilns maršruts pa ēku, lai sasniegtu KP. Man patika, Arnem nē, kas tad pamestu māju nav redzējis :).
Un tad jau finišs skaistajā Kuldīgas vecpilsētā – maza tikai tā, mirklis un jau cauri.
Pāris KP, kur galīgi nekā nebija stāstā ir izlaisti, interesantākie aprakstīti. Pavasarī būs velo rogainings un viss jau savādāk.
Officiālā pasākuma mājaslapa (rezultāti un pāris komentāri) šeit: Kuldīgas rogainings