Ķirzakas Taka 2013, Ķemeros

Uzvarētāji

Par velorogaininga “Ķirzakas Taka 2013″uzvarētājiem kļuva pagājušā gada labākie – komanda “Mākonītis” (Ingrīda, Mārtiņš un Kaspars), kam 7h 52min izdevās apmeklēt 36 kontrolpunktus (KP). Otro vietu ar 33 punktiem absolūtā veŗtējumā ieguva vīru komanda “Kapteiņa Kompetence” (Kalvis, Mārtiņš un Oskars). Bet III vietu absolūtā vērtējumā ieguva vīru komanda “Giguraka” (Egons, Aivis un Raitis).

Jauktajā grupā (X) II vietu ieguva komanda “Spararats” (Mareks, Guna un Normunds) ar 29 punktiem. Viņiem III vietā sekoja komanda “R.I.P.” (Raimonds, Inese un Paulis) ar iegūtiem 28 punktiem.

Savukārt vīru grupā (M) trešo vietu ieguva komanda “Taupīgie” (Jānis, Agris un Kaspars) ar apmeklētiem 28 kontrolpunktiem.

Uz Ķirzakas Takas sacensību lapu >> 

Distance

Vairākas komandas 8 stundās pieveica vairāk par 100 km ceļa. Uzvarētāji – ap 130 km.

Interesantākās vietas apmeklētās vietas bija speciālais uzdevums (SU), kur virvju šķēršļa pārvarēšanā galvenais noteikums bija tām nepieskarties ne reizi.

Ķemeru apkārtnē vietējie iedzīvotāji īpaši izceļas ar iniciatīvu lietas darīt tikai tāpēc, ka patīk, tā makškernieki ir ieminuši taciņas uz ezeriem, kuros, iespējams, nemaz nav zivju, toties ekstrēmi mežonīga daba sākas uzreiz – soļa attālumā no taciņas, kura vietām ir iemīta 3 metrīgās niedrēs, un jādomā, pavisam bez kartes.

Tāpat īpaša iniciatīva ir bijusi lauku un meža ceļu būvētājiem Lustūžkalna apkārtnē, kur tiekšanos braukt pa kalnu virsotnēm nevar nepamanīt. Attiecīgi arī nobraucieni no šiem kalniem ļauj sasniegt ātrumu pāri par 50 km/h – cik nu kuram drosme un meistarība atļauj.

Ģeoloģiski interesanta vieta ir Ezeriņš pie Slocenes upes uz ZA no Valguma ezera. Šī ezeriņa veidošanās ir saistīta ar ledāju kušanas un jūras darbības procesiem, kurus labi raksturo šis attēls:

Vairāk par Kettle lake var uzzināt: www.landforms.eu un http://geophysics.ou.edu

Netālu no pieminētā ezeriņa džungļu vidū kāds iniciatīvas pilns aktīvists upei pārkritušam kokam ir izveidojis margu, kur pieturēties tiem upes škērsotājiem, kam rodas šaubas par savu līdzsvara izjūtu.

Ģeoloģiski interesanti atsegumi ir redzami karjera kanjonā uz austrumiem no Lielā Ķemeru tīreļa. Pašā augšpusē ir redzams plāns kūdras slānis, zem tā mazliet biezāks baltas smilts slānis zem kura atkal ir neliels kūdras slānis – kas kopā liecina par augstā purva un jūras nomaiņu pēdējo 10000 gadu laikā. Izteikti zilais slānis jau ir daudz senāks, bet avotu ūdens izmērcētā kanjona apakša jau ir datējama ar miljoniem gadu senu pagātni.

Daudz sarežģījumu dalībniekiem radās ar kontrolpunkta “Ж” interpretāciju, kas bija aprakstīts, kā “~ 80m no akmens zīmes virzienā” ar klātpievienoto shematisko zīmes attēlu. Veidojot distanci, neienāca prātā, ka visiem zināmo Lielo Ķemeru robežakmeni un tajā iekalto zīmi visi tomēr nezin :(. Zīme tika interpretēta gan kā kartē esošie grāvji, gan ceļi. Cerams, ka kāda komanda pašu zīmi uz akmens tomēr apskatīja.

Ja tic šīs zīmes rašanās stāstam, tad garākajam nogrieznim būtu jāsakrīt ar Robežu ielu Ķemeros, taču tas tā nav, virziens atšķiras par ~ 90 grādiem. Mazākais atzars gan rāda precīzi pa grāvi virzienā uz Lielupi, kas sakrīt ar stāstā aprakstīto mērnieku robežu vilkšanu.

Kodētas informācijas meklētāji varētu saskatīt  saikni ar sērūdeņraža molekulu, kurā leņķis starp ūdeņraža ātomu saitēm sakrīt faktisko zīmes virziena nobīdi no Robežu ielas Ķemeros :). Šos molekulāros brīnumus tad izmantosim nākam reiz, lai beidzot par robežzīmi rastos pilnīga skaidrība.

Savdabīgs hidrotehnisks objekts Ķirzakas Takas dalībniekus sagaidīja kontrolpunktā “%“. Kura tehniskais risinājums ir kalnā izvietota aka ar šūnveida nodalījumiem, bet kalna pakājē ir celtne ar dubultu sienu rezervuāram. Tieši šāda tipa būve atrodas arī netālu no “Zvaigznītes” lokatora Irbes upes krastā, tikai tur akas ir divas un rezervuāri arī divi, tāpat ar dubultu sienu visapkārt. Varbūt kāds hidroinženieris zin – kas tā ir par būvi un kādam nolūkam tā kalpo?

Distancē dalībnieki varēja vērot arī vairākus dendroloģiski interesantus kokus, no kuriem riekstkoks ar “čūskveida” zariem daudzus sagaidīja jau pirmajā apmeklētajā kontrolpunktā. Vēlāk, distances tālajā – kalnu galā nesteidzīgākie varēja ievērtēt arī kādu lielu, līku un nokaltušu priedi.

Protams, pats galvenais visā braucienā bija sērūdeņraža avoti, kas saskaņā ar leģendu tik ļoti garšo mītiskajai ķirzakai. No tiem visspēcīgākais, iespējams, visā Baltijā, ir Lūžņugrāvja sēravots.

Sērūdens no skaisti dzidri iedzeltena iepildīts pudelē pēc brīža paliek aizdomīgi pelēks un nedzidrs. Pavisam “sertificēts” ūdens bija pieejams Jaunķemeru sanatorijas urbumu vietā, kur vienā urdziņā tek traki veselīgs sērūdeņraža ūdens, bet pa otru iesāļš ar dzelzi bagāts minerālūdens, kuru var arī dzert 🙂

Un stāsta nobeigumā Ķirzaciņa, kas distancē netika apmeklēta, bet katrs vismaz vienreiz šeit ir bijis:

Paldies visiem, kas piedalījās velobraucienā “Ķirzakas Taka 2013“, un uz tikšanos nākamreiz!