Ķemeru robežakmens

Juris Urtāns:

Šim Ķemeru apkārtnē atrodamajam akmenim nav īsta nosaukuma. Kad vajag, to nosauc par robežakmeni vai vienkārši par lielo akmeni, kas gan ir pareizi, bet bezpersoniski. Parasti izcilākajiem almeņiem ir pašiem savs vārds, bet, pievienojot akmens vārdam tuvāko māju nosaukumu vai kādu citu iegājušos vietvārdu, akmens vārds iegūst pietiekami savdabīgu skanējumu, un arī citiem šī  vieta ir atpazīstamāka. Piemēram, Brūklāju Velnakmens vai akmens, ko dēvējam par Jaunauziņu Velna skroderi. Ja vēl māju un akmens nosaukuma priekšā pieliek pagasta kādreizējo vai tagadējo osaukumu (mūsu piemēros – attiecīgi Viļakas un Praulienas pagasts), tad šādi dēvēts akmens jau ir vieglāk vai grūtāk, ātrāk vai vēlāk, bet tomēr atrodams.

Lielais akmens, jeb Ķemeru robežakmens (23. aprīlis, 2012., foto: Atis Luguzs)
Lielais akmens, jeb Ķemeru robežakmens (23.aprīlis, 2012., foto: Atis Luguzs)

Robežakmens, par, ko vēlos pastāstīt, tiešām arī tagad atrodas uz robežas starp Rīgas rajona Slas pagastu un Jelgavas rajona Valgundes pagastu, tātad robežo ne tikai pagastus, bet arī rajonus. Pirmskara Latvijā stiga gar akmeni bija robeža starp Rīgas apriņķ un Jelgavas apriņķi, bet akmens rādīja robežas pagriezienu starp Slokas pilsētu un Kalnciema pagastu.19. gadsimtā te bija robeža starp Vidzemes un Kurzemes guberņu.

Tomēr vislielākā nozīme robežakmenim bija 18. gadsimta beigās (1783. – 1795.), kad tas apzīmēja robežu starp divām valstīm – Krievijas impēriju un Kurzemes hercogisti.

Grāvis uz Austrumiem no Robežakmens (23.aprīlis 2012, foto: Atis Luguzs
Grāvis uz Austrumiem no Robežakmens (23.aprīlis 2012, foto: Atis Luguzs)

Akmens atrodas taisnā līnijā ap kilometru uz austrumiem no Kalnciema – Jūrmalas šosejas, tomēr bez zinātāja vai precīzākas kartes purvainajā mežā tas ir grūti atrodams, bet zinātājam sausajos gadalaikos ir piebraucams pat ar vieglo automašīnu. Akmens atrodas rakta novadgrāvja ziemeļu pusē. Grāvis ir robeža starp Rīgas rajona Salas un Jelgavas rajona Valgundes pagastu; akmens atrodas grāvja Salas pagasta pusē.
Palielais akmens ir dabisks, ieapaļš; tā garums ir ap 4 m, platums – ap 3 m un augstums – 1,4 metri.

Ķemeru Akmenī iekaltā robežzīme
Ķemeru akmenī iekaltā robežzīme

Akmens līdzenajā virsmā iekalta paliela zīme: 56 cm gara līnija, kam vidū slīpi piekļaujas otra 40,5 cm gara līnija. Abu līniju trīs gali noslēgti ar nelielām iekaltām šķērslīnijām. Visu iekalto līniju dziļums ir aptuveni 1 centimetrs.

Vēsturnieki domā, ka zīme tika iekalta 1783. gadā, kad tika atrisināta kopš 1660. gada pastāvējusī problēma: “Kur, pie velna, šajā purvā īsti ir robeža!”.

Izmantojot mūsdienu kartes iespējas,

var redzēt, ka akmens atrodas gandrīz 60 metrus uz austrumiem no robežas lūzuma punkta, kur akmenim būtu jāatrodas. Savukārt stiga ir perfekti taisna visā savā 25 km garumā. Kā tad nākas, ka akmens neatrodas uz tās, ja kalpojis par galveno orientieri stigas veidošanas laikā? Tas ir neatbildēts jautājums.

Ar 1660. gadā noslēgto Olivas miera līgumu, kas izbeidza Zviedru – poļu karu, bija noteikts, ka teritorijai starp Daugavas grīvu un Lielupi uz augšu līdz Slokas upītei un no tās līdz jūras krastam pie Klapkalnciemajeb, vienkāršāk, Slokas novadam ir jānonāk zviedru valdījumā. Šī vienošanās līdz pat Ziemeļu karam nebija īstenota un Slokas apgabals palika Kurzemes hercogistes ziņā. Kad Krievija 1710. gadā Zviedrijas vietā kļuva par Vidzemes un Rīgas pārvaldītāju, tā mantoja arī Olivas miera līguma noteikumus. Vēlākos gados šī līguma sadaļa par Slokas novadu bija it kā piemirsta, bet, kad Rīgas tirgotāji sāka nemitīgi sūdzēties par šķēršļiem, kurus viņu tirdzniecībai lika Kurzemes hercogiste, Krievijas impērija ķērās pie šīs robežas noregulēšanas.

1783. gada maijā Rīgā tika sasaukti Krievijas un Kurzemes hercogistes pārstāvji, kuri noslēdza konvenciju par abu valstu robežu izmaiņām un ar to saistītajām saimnieciskajām  un tiesiskajām lietām. Tūlīt pēc tam jaunā robeža tika iezīmēta arī dabā. Tas notika tikai 12 gadus pirms tam, kad Kurzemes hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā.

1783. gada apvidus karte
J.K.Broces 1783. gada Slokas apgabala plāns ar ķemeru robežakmens atzīmi (“Stein”)

No Kurzemes hercogistes atdalītā Slokas apgabala rietumu puses karti savā krājumā tajā pašā 1783. gadā pārzīmēja pazīstamais novadpētnieks J.K.Broce Robežu komisija toreiz noteica, ka jaunā robeža starp Kurzemes hercogvalsti un Krievijas impērijas Vidzemes guberņu sākas jūras krastā pie Lāču kroga un Lāčupes grīvas un tad gar Kaņiera ezera rietumu pusi ved uz lielu akmeni Ķemeru mežā, no akmens – uz Lielupes kreiso krastu tai vietā, kur, no dienvidrietumiem nākdama, Rīgas un Kurzemes zemju robeža iznāk Lielupes labajā krastā.

Robeža stājās spēkā ar senāta 7./18. jūlija ukazu (Kurzemes un Krievijas teritorijās tika lietots par tajā laikā 11 dienām atšķirīgs (Gregora / Jūlija) kalendārs). Līdz ar to var samērā droši apgalvot, ka akmenī iekaltā zīme datējama ar 1783. gadu un pats akmens varētu tikt saukts par Ķemeru robežakmeni.

Jādomā, ka lielu izmēru akmens kā laba robežzīme purvainajā un samērā vienmuļajā mežā piesaistīja tā laika mērnieku uzmanību un, robežu nosakot, trūkstot citiem zīmīgiem orientieriem, akmens tika izvēlēts un arī apzīmēts kā robežas pagrieziena punkts. Šo robežas lūzumu jeb pagriezienu rāda akmenī iekaltā zīme.

Noteiktā robeža 12 gadus (1783. – 1795.)  bija arī robeža starp divām kalendārajām tradīcijām, jo Krievijas impērijā vēl tika lietots Jūlija kalendārs, bet Kurzemes hercogistē – Gregora kalendārs, kas tolaik atšķīrās par 11 dienām. Pārkāpjot šo robežu datums mainījās uzreiz par 11 dienām.

1795. gadā, kad Kurzemes hercogisti iekļāva Krievija impērijas sastāvā, Kurzeme nonāca gandrīz 2 nedēļas tālā pagātnē, vēlreiz tās izdzīvojot. Ja officiālajā pievienošanas dienā bija 28. marts, tad nākamais rīts, piemēram Kuldīgā, atausa jau kā 18. marts :).

Lai arī starpvalstu robeža bija spēkā tikai 12 gadus, savā laikā starp valstīm oficiāli noteiktā robeža arī pēc tam savu nozīmi nezaudēja, un arī mūsdienās šīs robežas tradīcija ir saglabājusies.

1783. gadā robeža, izcērtot stigu, tika novilkta caur pirmatnīgu mežu. Tālāk uz ziemeļrietumiem no lielā akmens robežstiga gāja pa vietu, kur nedaudzus gadus vēlāk ap veselības sēravotiem sāka veidoties Ķemeru kūrorts. Viena no Ķemeru pirmajām ielām, kuras virziens sakrita ar robežstigu, tā arī tika nosaukta – par Robežu ielu.

Mūsu dienās senā stiga kūdras purvā uz ziemeļrietumiem no akmens vairs nav saskatāma, jo te jaunākos laikos veikta kūdras izstrāde. Tomēr pēc pāris kilometriem aiz purva stiga atkal ir sazīmējama kā rakts novadgrāvis.

MērnieksAprakstītais Ķemeru robežakmens ir vērtīgs kā robežzīme, kas izveidota konkrētai robežu noteikšanas vajadzībai konkrētā laikā – 1783. gadā. Tas ir sava laika politisko notikumu, Krievijas impērijas ekspansijas, mērniecības zināšanu un arī kultūrvēstures liecinieks.

Lai arī mūsu dienās krūmos ieaugušajam un nezinātājam grūti atrodamajam Ķemeru lielajam akmenim iznīcības briesmas nedraud, tomēr savas nozīmības dēļ to būtu vērts arī valstiski aizsargāt un varbūt veicināt arī to, lai kāds no steidzīgajiem šosejas braucējiem šo akmeni apmeklētu un apskatītu.

Bet varbūt arī  baigi apmeklēt nevajadzētu, lai nav kā Abavas velnakmenim, kur aiz atkritumu vaļņa to no ceļa grūti saskatīt 🙂 Labi, ja zinās, ka kaut kur tāds akmens ir, un ja gribēs – atradīs.

Ja gribam jubileju, tad 2013. gadā aprit 230 gadi, kopš Ķemeru akmens ieguvis robežzīmes funkciju.

Mazliet no leģendārās robežas varēs redzēt Smārdes Ziemas Rogainingā, kas notiks 2013. gada 19. janvārī.

, , , , , , ,

1 thought on “Ķemeru robežakmens

Ieraksti komentāru:

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.