Ar šo aizsāku jaunu sadaļu Multisports.lv lapā – ekskursijas un pārgājieni. Ekskursijās tāpat kā sacensībās joprojām paliks uzsvars uz mežonīgas dabas baudīšanu. Doma ir tāda – varat braukt paši, varat pieaicināt mani par gidu 🙂
Saistībā ar Kaņiera pilskalna un Zaļās kāpas taku atjaunošanu, Ķemeru apkārtnē ir iezīmējies kāds labi braucams velomaršruts ar sākumu un beigām Ķemeru dzelzceļa stacijā.
Velo brauciens aizsākas ar jau pazīstamu kāju maršrutu – pa Zaļo kāpu, kas pagājušajā ziemā tika ļoti modernizēta un jādomā, ka tagad pretenziju pret velobraucējiem uz šīs takas nevienam nevajadzētu būt. Jāatzīmē, ka iepriekš šeit bija atļauts pārvietoties vien kājām. Tiem, kas meklē ko jaunu Zaļajā kāpā, varu ieteikt uzkāpt ne tikai pirmajā kāpā, bet arī otrajā, līdz kurai lielākā daļa apmeklētāju nemaz arī netiek :).
Zaļais purvs, skats no Zaļās kāpas pakājesPēc zaļās kāpas apskates cauri mežiem brauciens aived līdz Kaņiera pilskalna takai. Jāatzīmē, ka jaunā taka atbilst Pasaules līmenim – nu kājas paliks sausas arī istabas čībās. Bet pašā pilskalnā uzstādītais jaunais skatu tornis ir gandrīz vai mākslas darbs. Interesants objekts uz dienvidiem no Kaņiera pilskalna ir ~ 1,5 km garais akmens valnis. Ejot pa šo valni var nodoties pārdomām vai tas ir dabiskas – ledāja izcelsmes, vai tomēr cilvēka veidots.
Pēc Kaņiera pilskalna apskates velomaršruts dabiski aizved gar Kaņiera ezera DA malu līdz Putnu vērošanas tornim. Tāpat kā pilskalnā arī šeit jūs noteikti ezerā pamanīsiet vismaz pāris gulbjus. Tornis vairāk ir kā vieta, kur sastopas dažādi ceļotāji un ietur vieglu maltīti.
Nākamais pieturas punkts maršrutā ir uz Lapmežciema un Bigauņciema robežas, kur gar Siliņupes krastu līdz jūrai aizved nu jau sabrukt sākusī koka laipa. Takas galā jūs sagaidīs mazs, bet omulīgs mols, kas vienlīdz labi izskatās gan pilnīgā bezvējā, gan vētras apstākļos.
No mola ceļu var turpināt gar jūras krastu līdz vietai,kur pie jūras pienāk Vecais Ķemeru ceļš. Pa šo ceļu tad tālāk var doties pāri Vecslocenei un līdz Melnezeram.
Melnezers mierīgos laika apstākļos piedāvās jums fantastiskus atspulgus, jo tiešām ir melns. No Melnezera pāri Jaunķemeru ceļam otrā pusē gar grāvi aizvijas pavisam neliela taciņa. Ceļš tālāk jāturpina pa to līdz nonākat T veida krustojumā, kur jānogriežas pa kreisi – virsū koka laipai. Šī laipa jūs ievedīs fantastiskā melnalkšņu dumbrājā. Šo laipu ir izveidojis īsts entuziasts. Tiltiņš pār Vēršupīti ir izveidots tieši pirms tās ietekas Vecslocenē.
Dziļāk purvā vairs iebrist nevar :). Liels paldies takas veidotājiem! Jāatzīmē, ka officiāli ar velo te braukt nevar, bet ko darīt ja tas ir paņēmies līdzi? Ja tomēr nolemjat ar velosipēdu pārvietoties pa šauro un pārsvarā slapjo taku, jāatceras, ka bremzes jāspiež ļoti uzmanīgi un savlaicīgi. Citādi sanesīs un varbūt pat ar visu pretimnācēju izbaudīsiet dumbrāju ciešā klātienē. Baigi dziļš tur nav, ārā tiksiet 🙂
Dumbrāja laipa jūs izvedīs Slokas ezera krastā, kur atradīsiet sēravotu un ūdenī peldošu tornīti kārtējai putnu apskatei. Lielu nozīmi šai vietai piedod gulbju pāris, kas ieraugot cilvēkus paši izrauj maizīti no to rokām. Jeb gulbju foto tuvplānus šeit var sataisīt pēc sirds patikas.
Pēc gulbju apskates tālāk velomaršruts jāturpina pa Dūņu ceļu. Pirms Lūžņu grāvja šķēršošanas labajā pusē būs vērojams inženiertehnisks brīnums – metāla skurstenis. Labi vienojoties, var sarunāt arī kāpienu tajā. Kopumā tornis atstāj drošu iespaidu. Ko nevarētu teikt par nākamo ļoti interesanto objektu – sanatoriju Līva, kas nu jau vairāk kā 20 gadus ir pakļauta dažāda veida demolācijai. Neskatoties uz daudzajiem brīdinājuma uzrakstiem sanatorijas apakšā, uz tās jumta jūs ievērosiet vislielāko tūristu koncentrāciju Ķemeros. Dabas skati no jumta ir iespaidīgi, taču risks kāpšanai varētu būt pārāk liels.
Piezemētāku pussabrukšanas objektu interesenti var atrast pāri ceļam aiz Meža mājas – nelielo dumbrāja laipu, kur officiāli tagad iet nevar. Bet ko gan īstam tūristam vēl vajag 🙂 Varbūt tiešām drošāk būs iet blakus laipai. Pašā Meža mājā jūs atradīsit informācijas centru, kur jums laipni sniegs atbildes uz visiem interesējošajiem jautājumiem par Ķemeru Nacionālo parku un tā apskates objektiem.
No Meža mājas pa meža celiņu (J.Lībieša gatvi) jūs nonāksiet pie Baltā kuģa (Sanatorijas ēkas) Ķemeru zaļajā okeānā. Kuģis jau ir sācis grimt, tāpēc tveriet tā skaistumu, kamēr vēl ir.
Mazliet atpakaļ un pa kreisi no Ķemeru sanatorijas atradīsiet paviljonu ar sēravotu Ķirzaciņa. Te var nomazgāt seju un mazliet padzerties. Sēravota ūdens garšo pēc olu salātiem, taču tam ir rūgta pēcgarša. Ūdens sastāvā te ir indīgais sērūdeņradis (H2S), kas mazā koncentrācijā ir ļoti veselīgs, vismaz ārīgi.
Ķemeru parkā vēl noteikti ir jāaplūko mīlestības saliņu ar paviljonu – rotondu. Vēl var aplūkot daudzos tiltiņus pār vēršupīti un Ķemeru baznīcas. Tāpat kādu mirkli var veltīt Robežu ielai, kas 12 gadus bija arī Krievijas impērijas ārējā robeža un dažādās tās pusēs datums tolaik atšķīrās par 12 dienām.
Ja nonākot līdz Ķemeru dzelzceļa stacijai izrādās, ka līdz vilcienam vēl ir laiks, var uzmeklēt mežā Lūžņu grāvja sēravotu, kas ir viens no lielākajiem Ķemeru apkārtnē ūdens caurplūdes ziņā.