Latvija ir eklēru dzimtene. Jau pirms divtūkstoš gadiem argonauti devās no Hellādas uz tālajiem ziemeļiem zelta eklēra meklējumos. Savukārt pirms tūkstoš gadiem vikingi rosīgi kuģoja pa Daugavu, Donavu un Donu, izvadājot tos pa visu Eiropu. Francijas karali Ludviķi IV neapmierināta tauta nogāza no troņa, jo viņš neorganizēja éclair importu pienācīgā daudzumā. Pēc viduslaikiem sākās renesanse un apgaismības laikmets, ko franči tā arī nosauca – Éclairage Âge. Krievu-japāņu karš 1905.gadā izcēlās tāpēc, ka tālā orientālā valsts cerēja iegūt tiešu pieeju Rīgas eklēru ražotājiem (cariskās Krievijas Baltijas jūras kara flote tika pilnībā iznīcināta). Vācija eklēru trūkumu uztvēra savdabīgi – nosauca guerre éclair par zibenskaru un sāka iekarot visus apkārtējos, lai tiktu pie stratēģiskajiem krājumiem.
Nepagāja pat gadsimts, un 2002.gadā Vanšu tilts tika pārdēvēts par Eklēru tiltu. Kopš tā laika uz tilta virsotni regulāri dodas svētceļotāji un tautā radās ticējums – ja kaut kur uzrāpsies, tiks pie eklēra. Latvijas slepenās eklēra receptes tika publicētas Internetā tikai pēc Eiropas Savienības ultimāta izteikšanas un direktīvu pieņemšanas, ka visgaršīgākais izstrādājums pasaulē ir Latvijas eklērs.
Visos laikos tikt pie īsta eklēra ir bijis sarežģīti. Ceļotāji ir saskārušies ne tikai ar Susaņinu, bet arī ar Deja Vu. 2010.gada sākumā virkne ļaužu pulcējās, lai svinīgā procesijā sāktu gadu ar pašu svarīgāko – nokļūšanu pie eklēriem. Ne visiem ekspedīcijas dalībniekiem izdevās tikt līdz svarīgajai 20 kV transformatora būdiņai, kur atradās vienīgie valstī tobrīd brīvi pieejamie eklēri. No tiem, kas spēja uzrāpties līdz mērķim, tika iegūta dzīves patiesība. Aiva: “Nekad mūžā tik garšīgus eklērus nebiju ēdusi”. Pēc diviem gadiem daži veiksmīgākie iemācījās šampanieša ķīmisko apzīmējumu un tika pie slavenā Latvijas eklēra. Vairāk nevajadzēja rāpties transformatora būdā – nacionālā delikatese bija pazemē. Vēl citureiz daži laimīgie brida pa grāvjiem līdz jostas vietai, lai tikai sasniegtu eklēru. Likās, ka eklēru drudzis ar to laimīgi noslēgsies, jo tas kļuva par varonības un izturības simbolu: 2015.gadā Rīga-Valmiera (107 km) skrējējiem eklērs bija obligātajā inventārā.
Šobrīd ir paklīdušas baumas, ka esot jāatkārto eklerizācijas zināšanas. Lai stratēģisko eklēru atrašanās vietu neizbaidītu, ir jāievēro uzmanība, konfidencialitāte un šādas tādas navigācijas prasmes. Tā nebūs spēlēšanās ar Bārbijām, bet gan 42,195 km gaisa līnijā. Pēc neoficiālas informācijas, nākošā eklerizācija jeb eklēru degustēšanas ekspedīcija notikšot 2020.gada 4.janvārī. Ceļš ir gaidāms sarežģīts un tumšs gan priekšā, gan pakaļā. Bet, ja saglabā vēsu galvu un pareizi izmanto ilustratīvo materiālu jeb karti, eklēri ir sasniedzamības attālumā. Dīvainā veidā ir pienākusi eklēru renesanses desmitgade.
Dažiem jau pazīstamais viesu nams Annas starp Ataru ezeru un Ādažiem, kur var nokļūt pa Dzidrumu ielu un tad nedaudz gar elektrolīniju, ir pasākuma centrs. Kas paguva pieteikties savlaicīgi (skatīt FAQ lapu), nosūtot vecmodīgo e-pastu, ceļā varēs doties pēc 16:00, līdzi nesot kompasu, ortodoksālo rakstāmpiederumu, portatīvo fotonu ģeneratoru, mugursomu ar proviantu un rezerves zeķītēm (kā talismanu) un visu pārējo, kas mežā noder. Atgriežoties – atskaite un pirts. Tai var sagatavot groziņus (piemēri – šampanietis un „cielaviņa”, alus bundžiņa un čipsu paciņa, karstvīns un speķmaizes, kefīrs un pica). Dalības maksa telpu nomaksai 14€ *.
Vairāk informācija – būs FAQ.
Valsts eklerizācijas asociētā komisija
* 14% atlaide tiem, kas piedalījušies vismaz trijās eklēru ekspedīcijās. Un varbūt tiem, kas spēs pamatot sev pienākošos atlaidi ar citu pamatojumu.
Info resurs: https://eklerizacija.multisports.lv/
P.S. izskatās, ka tekstā nav kontaktinformācijas – pirmais eklēru kvests ir saprast kam zvanīt vai sūtīt pieteikuma e-pastu 🙂