STĀSTI un TRADĪCIJAS Embūtes rogainings

Šī bilde būs uz 2017. gada krekliņiem 🙂

Pirmais un Otrais Pasaules kari ir astājuši pēdas kādreiz skaisti apbūvētajā apvidū. Mežā joprojām ir atrodamas dažādu ambīciju liecības. Sākot ar kādu izlaupītu zviedru izcelsmes aristokrāta mauzoleju, beidzot ar ievērojamiem munīcijas krājumiem, kas vietējos atstāj tikpat vienaldzīgus, kā mežā augošas sēnes. Embūtē dažādu zelta meklētāju, mednieku un orientieristu skaits pārsniedz pamatiedzīvotāju skaitu vairāk kā 10 reizes. Kaut ko sirdij un dvēselei te var atrast katrs.

Apvidus ziemeļu daļas fragments, Orientēšanās karte , H 5m (OK Saldus, Kalvene)

IMG_3129

Embūtes stāsti

Embūtes ieleja ir viena no noslēpumainākajām Kurzemes vietām. Tā atgādina varenu trauku, ko no visām pusēm ietver vairākus desmitus metru augsti pauguri – Pavāru kalns, Veres kalns, Embūtes pilskalns, kā arī Rietumlatvijas augstākais lielpaugurs Krievu kalns, saukts arī par Krīvu kalnu.

Embūte ir arī viena no senākajām apdzīvotajām vietām Kurzemē – tā veidojusies pirms apmēram 10 000 gadu, kad no šejienes sāka atkāpties ledājs,- un gadsimtiem ilgi bijusi sakrāla vieta. Senlejas centrālajā daļā paceļas Kuršu jeb Induļa pilskalns. Domājams, ka tur atradusies kuršu koka pils. 13. gs. vidū tur risinājušās sīvas cīņas.

Sirmajā senatnē Embūtes apgabalu apdzīvoja brīva un neapspiesta kuršu cilts, pār kuru valdīja kuršu virsaitis Indulis. Embūtes pilskalnā atradās grezna un stipra ozola pils, kur Indulis drošsirdīgi turējās pretim savam spēcīgajam kaimiņam, leišu virsaitim Mintautam. Diemžēl kurši un leiši par vēlu nomanīja, kādas briesmas viņu brīvībai draudēja no svešajiem ienācējiem – vācu krustnešiem. Bruņinieki arvien tālāk un tālāk spiedās uz priekšu, viņi uzcēla Kuldīgu un pamazām tuvojās Induļa robežām.

Kad bruņinieki ielauzās Embūtes apgabalā, Indulis droši veda savu karaspēku pret vāciešiem. Kurši bezbailīgi cīnījās, bet viņi bija slikti apbruņoti un cieta sakāvi. Indulim ar lielām grūtībām izdevās izlauzties no aplenkuma un meža biezumā paglābties no vajātājiem. Piekusis un noguris viņš nolēca no zirga un atgūlās koku pavēnī. Austot saulei, Indulis pamodās no zirga zviedziena. Viņš uzlēca kājās un ieraudzīja jājam bruņinieku. Sagrābis savu āvu, Indulis devās pretiniekam virsū. Bruņinieks nolēca no zirga un metās virsū Indulim ar paceltu zobenu. Atgaiņādamies un izlocīdamies Indulis ar āvas cirtienu pāršķēla uzbrucējam bruņu cepuri, un tas nokrita zemē.
. . .

Embūtes pils celta 13. gadsimta četrdesmitajos gados. Agrāk pilī rezidējuši pat Kurzemes bīskapi, bet ap 1700. gadu Ziemeļu kara laikā pils nopostīta. Uz vecajiem pils pamatiem uzcelta muižas dzīvojamā ēka, 19. gadsimtā tā paplašināta, nojaucot vienu no vecajiem vārtu torņiem. Pēdējā muižas īpašniece bijusi barona Hansa fon Hāna atraitne. Kad 1919. gada sākumā Rietumkurzemē īsu brīdi valdījuši komunisti, muiža izpostīta, vēlāk aizdedzināta, daļēji nojaukta un izmantota būvmateriālos. Mūsdienās drupu stāvoklī saglabājušies pils apkārtējā vaļņa paliekas un atsevišķi pils mūri.



Embūtes Rogaininga apvidus ir speciāli izvēlēts sarežģītā reljefa dēļ. Naktī, rāpjoties kārtējās gravas nogāzē, var izbaudīt brikšņu ekosistēmas pretestības maksimumu.

Embūtes reljefu veido pēdējo divu leduslaikmetu atstātās gravas. Virzieni kādos ledāju kušanas ūdeņi plūda katrā laikmetā ir atšķirīgi. Dažas gravas ir izveidojušās šķērsām pāri iepriekšējām. Citviet ūdens ir tecējis pretējā virzienā. Līdz ar to paredzēt, kas sagaida aiz nākamā gravas pagrieziena ir diezgan grūti.

Pateicoties irdenajai gruntij, kuru pārsvarā veido grants, šeit nav izveidojusies tik izteiksmīga senleja kā Siguldā. Taču te ir vesels senleju tīkls, kas ar noapaļotām 40 m augstām nogāzēm piedāvā vienu no skarbākajiem apvidiem orientēšanās sporta baudītājiem Latvijā.

Daudzviet gravu augšpusi lauku malās sedz arī bezlapu stāvoklī necaurredzami džungļi – sniegliece + vējlauze + ģenētika. Tumsā šādas vietas neatstās vienaldzīgus arī rūdītus profesionāļus.

Vasarās aiz zaļajiem džungļiem te nevar redzēt neko. Stāvākajās gravās virs galvas sakļaujas papardes. Par katru nejaušu atnācēju interesējas ziņkārīgas mežacūkas.

Ziemas baltumā ielejas nogāzes būs ieraugāmas tādas, kā to sola kartes horizontāļu strīpas. Maksimālā augstuma starpība apvidū pārsniedz 100 metrus, kas Latvijas reljefam ir ievērojams rādītājs.

Šeit atrodas arī Kurzemes augstākā virsotne Krīvu, jeb Krievu kalns 189,5 m. Tagad kādi 190,2 m – virsotnē ir novietots akmens uz kā drošsirdīgajam kāpējam, bez skābekļa aparāta un nastu nesējiem virsotni sasniegušajam, pakāpties. Virsotne maigi vērtējot nav ainaviska, taču tumsā tā vēl saglabā nedaudz romantikas.

Vēsturiski te ir atradušās divas kodolraķešu bāzes, kam lieka rosība nebija vajadzīga. Arēji visu piesedza īpaši tipiska kolhoza lauku ainava. Tā te ir saglabājusies vēl šodien, kad iebraucot, piemēram, Dzeldas ciemā, šķiet, ka mušas lido kā palēninājumā. Visi fotoni ir sastinguši tur, kur tie bija 30 gadus atpakaļ. Potenciāli skaistos dabas skatus aizsedz apputējusi ceļmalas veģetācija, govju fermas un skābbarības torņi. Un tikai orientēšanās karšu analīzē attīstītā sajūta saka priekšā, ka kaut kam te ir jābūt.

Staigāšana pa mežu Embūtes pusē ir bijusi ierasta jau 10000 gadu tālā pagātnē, kad no šejienes sāka atkāpties ledājs. Gadsimtiem ilgi Embūte ir bijusi sakrāla vieta. Senlejas centrālajā daļā paceļas Kuršu jeb Induļa pilskalns. Domājams, ka tur atradusies kuršu koka pils. 13. gs. vidū tur risinājušās sīvas cīņas. Tās nerimst arī mūsdienās – vieni dodas mežā ar bisi, citi ar metāla detektoru. Pavisam nesen zelta un dzīves laimes meklēšanas instrumentiem ir pievienojies arī kompass un karte. Tie dod neredzētas priekšrocības teritorijas apguvē pēdējo 10000 gadu griezumā.

Sacensību centrs atradīsies dziļā ielejā, tādā kā katlā, kuru  no visām pusēm ieskauj stāvas nogāzes un gravu mutes. Sacensību kontrollaika izskaņā pa tām lejup sāks plūst uguntiņu straumes, simbolizējot tos ūdeņus, kas pirms 10000 gadiem radīja tagadējo senleju.


Par Embūtes Ziemas Rogainingu citās interneta lapās